Tatru valdzinājums

Kad un kā tas viss sākās?

2015. gada pavasarī Toms un Elza izlēma, ka beidzot ir jādodas kopīgā ceļojumā un abi bez liekām diskusijām nolēmām,ka kā galamērķi izvirzām kalnu takas. Un Tatri laikam ir visracionālākais lēmums resursu un pieredzes ziņā.

Ceļš un ierašanās

Plānotais maršruts Rīga – Viļņa – Varšava -Zakopane. Par cik AirBaltics nelidoja līdz Popradai vajadzīgajā laika brīdī un nav iespēja doties ar savu auto, jo gluži vienkārši savs auto nav, nācās izmantot starpvalstu autobusus. Biļetes iegādātas laicīgi, bet jau Rīgā gadās aizķeršanās…pirmā posma biļete no Rīgas līdz Viļņai paredzēta nevis 8. septembrī, bet gan 8. augustā… Interesantais fakts ir tāds, ka Elza reizes 4 teica, lai pārbaudu biļetes un visu pārējo pirms tam,uz biļeti abi skatījāmies daudzas reizes, bet datumiem uzmanība netika pievērsta. Kad un kā mēs to sapratām? Tikai un vienīgi nonākot autoostā, saprotam, ka uz biļetēm ir nevis devītais mēnesis, bet gan astotais. Brīdis mazai panikai, kuru abi centāmies noliegt, bet reakcija bija aša- katrs devās uz savu firmas veikalu- Ecolines un Luxexpress, jo abu kompāniju busi dodas plkst. 18:00 uz Viļņu. Beigu beigās iegādājamies 2 biļetes, bet par dārgāku cenu nekā pirmās un esam ceļā. (Sākumā biļetes iegādātas pa lēto – 2 cilvēkiem no Rīgas līdz Viļņai pa 2 eur. Tagad – katram pa 15 eur.) Tā kā iesākām ceļojumu ar mazu stresu, nākamās biļetes pārbaudījām kādas desmit reizes, bet lai vai kā, bijām ceļā. Tas jau laikam arī pats galvenais.

Ceļš mazliet nogurdinošs, spaidījām mums priekšā esošos ekrānus, bet pēc pāris stundām nonācām Viļņas autoostā. Viļņas autoosta mazliet dīvaina, mazliet klusa, varētu pat teikt biedējoši klusa. Uzgaidāmajā telpā nebijām vienīgie  nakts viesi, bet Elzai vienai laikam tur nepatiktu būt. Mājās gatavotie salāti tika apēsti, kārtis uzspēlētas un kāpām nākamajā autobusā. No Viļņas uz Varšavu un arī tālāk uz Zakopani mums iegādātas Polski Bus lētās biļetes. Uz Varšavu dodamies caur Bilastoku un tur nekāda lielā pauze nav. Uzņem, izlaiž pasažierus un braucam tālāk. Turpinot ceļu uz šosejas radies sastrēgums un nav saprotams no kā un cik ilgi tas mums prasītu. Daudzi griež auto otrādi un apbrauc šo vietu pa mazākiem ceļiem. Arī mūsu autobuss. Nesaprašana rodas, kad policija neļauj autobusam braukt pa, laikam, īsāko ceļu, bet liek tam griezties uz kādu citu ceļu, kas met lielākus līkumus, kaut arī smagais transports droši aizbrauca garām policijai un viņiem nelika nogriezties. Saprotam, ka kavēsim. Mūsu nelaime, ka autobuss pietur vienā Varšavas pieturā, bet mums caur metro jātiek vēl uz citu.Ierodoties pieturā vēlāk nekā plānots, metamies skriešus uz metro. Nelielas problēmas pie biļešu iegādes, bet pēc kāda laika jau esam metro un tad nu vairs neko nevaram darīt – cik ātri braucam, tik braucam. Līdz nākamajam busam laika pietiekami un, iespējams, par daudz stresojām, bet nokavēt negribējās. Atrodot otru pieturu līdz nākamajam autobusam vēl pavisam nedaudz jāuzgaida. Novērojam apkārtni, novērojam cilvēkus un ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk apjēdzam, ka mūsu īstais piedzīvojums ir pāris stundu attālumā. No Varšavas līdz Zakopanei autobuss arī kavējās – pieturas Radom, Kielcē un Krakovā; ceļu remonti uz lielajām maģistrālēm un sastrēgumi pilsētās. Mūs nedaudz mierināja fakts, ka hostelis ir rezervēts un esam jau īstajā busā. Nekur neliksies, līdz Zakopanei vakarā nonāksim.

Iebraucot pilsētā uzreiz saprotam, ka esam sasnieguši īsto galamērķi tikai un vienīgi cilvēku apģērba un ekipējuma dēļ. Pēc tik ilga laika, kas pavadīts autobusā braucot, vēders un galva dulla. Lēnu garu ejam uz Hosteli iekārtoties un pa ceļam baudam skaisto ainavu.  Pie recepcijas noskaidrojam labāko kafejnīcu un pārtikas veikalu atrašanās vietas un dodamies ielās. Daudz laika pašai Zakopanei mums neatliek un vakarā izmetam pāris līkumus par pilsētas ieliņām, paēdam Restauracja KALINA (labākais Žureks visa kāpiena laikā un tai pašā laikā Elzai trāpījās sliktākais borščs, kāds ēsts jebkad), iepirkām pārtiku un devāmies atpakaļ uz hosteli uzkrāt spēkus.

Pēc vakara pastaigas izdarījām secinājumu, ka iespējams esam saģērbušies mazliet pa plānu, jo bija manāmi cilvēki ar cepurēm, šallēm un citiem ziemīgiem aksesuāriem, bet pēc ceļojuma sapratām, ka bijām optimāli sapakojuši savas mantas.

1.diena

Pirmais ko plānojām izdarīt, bija iegādāties Tomam pārgājienu bikses, kas kalnos un arī dažādos citos pasākumos var noderēt. Zakopanē ir pietiekami daudz veikali starp kuriem izvēlēties, bet nelaime tā, ka katrs atveras savā laikā un sanāk liela staigāšana no viena uz otru. Plus jāņem vērā arī aspekts, ka bikšu meklēšana nav pati patīkamākā nodarbe. Kā arī, veikalu apmeklējums ar lielajām hiking somām nav tas patīkamākais, bet pats galvenais, ka beigu beigās bikses iegādātas un visi laimīgi!

Ap 12:00 dodamies arā no Zakopanes uz Tatru Nacionāla Parka pusi. Kamēr mēs pa veikaliem, tikmēr citiem spīd saule, kad uzsākam ceļu – sāk apmākties.

Tiekot līdz ieejai jau pietiekami stiprs lietus un esam sameklējuši lietus mēteļus. Uzsākot gājienu par mūsu pirmo taku, atskāršam interesatu faktu – esam divi cilvēki, kas lietainā laikā un salīdzinoši vēlu dodas iekšā parkā. Lietus drusku nosit visu garstāvokli, bet turpinam iet, jo augstums vēl nav nekāds ievērojamais un uz priežu-egļu mežiem nebraucām skatīties. Ejot jau kādu laiku skatam paveras pirmā kalnu ainava, kuru gan daļēji pabojā apmākušas debesis un smalkais lietutiņš.

Ar nokrišņiem saskārāmies pietiekami bieži pirmajās dienās. Kāpiena tempu neforsējam kaut arī esam izgājuši vēlāk nekā mums būtu gribējies, dienas gaisma vēl atliku likām, lai nokļūtu līdz pirmajai naktsmītnei kalnos. Nokļūstot Giewont pakājē laikapstākļi nav īpaši uzlabojušies. Pati virsotne mākoņos tīta un līdz tai vēl, pēc taku norādes, jāiet 10 min vienā virzienā. Nolemjam šo laiku ieekonomēt un laicīgāk doties tālāk. nelielas pusdienas un uzsākam ceļu lejup.

Lietus nelīst, bet viss slapjš un jābūt piesardzīgiem liekot katru soli. Paejam garām Kondratowa mājiņai un jau pēc neilga laika esam klāt Kalatowky, kur paliksim šo nakti. Pati mājiņa tāds naktsmītņu komplekss – ziemā kalnu slēpošana, vasarā – gājēji. Par cik līdz šai vietai iespējams uzbraukt ar transportu, tad izmēru ziņā Kalatowky var uzņemt daudz ceļotāju.

Mājiņā bija ļoti atsaucīgs personāls, piedāvā atsevišķu telpu apavu žāvēšanai, restorāns ar skaistu skatu. Vispār, cik atceramies, tad pirmā doma ieejot šajā kalnu namiņā bija- līdz cikiem strādā ēstuve. Jo garā diena lika par sevi manīt un vēderiem girbējās jau kaut ko siltu un kreptīgu.  Ja iepriekš minējām, ka Katalina bija garšīgākais žureks, tad šajā vietā tas laikam bija pasniegts vislabākajā formā. Mazai kritika- vakariņās un brokastīs viņiem patīk pasniegt mazliet iepuvušus tomātiņus, bet tos ātri pamanījām un atļāvāmies atstāt uz šķīvjiem.

2. diena

Otrās dienas laika prognozēs mūs priecēja – saulains rīts un debesīs neviena mākoņa. Savu dienu uzsākām laicīgi, jo dienas plāns – Kasprowy Wierch (1987 m) un arī nokļūšana līdz nākamajai naktsmītnei.

Iesākumā. lai nokļūtu līdz nepieciešamās takas sākumam, dodamies lejup un sanāk iziet no Nacionālā parka robežas un uzreiz iet atpakaļ par citu taku. Pie ieejas biļešu tirgotāja nepiekāpīga un rāda, ka būs jāiegādājas biļetes. Par cik mums ieejas biļetes uz 7 dienām, tad iztiekam ar atkārtotu kontroli un dodamies tālāk. Uz takas agrā rīta stundā visi dodas augšup, bet cilvēku `satiksme` nav liela, jo uz virsotni dodas arī gaisa tramvajs.

Parādījušies nedaudz mākoņi un Toms sāk stresot, ka nonākot virsotnē atkal neko neredzēsim. Ceļš līdz augšai ir ilgs, bet tempu kā vakar – neforsējam. Ejam savā tempā un ņemam pauzes, kad vien gribam. Nonākot virsotnē, prieks liels. Pirmā pieveiktā virsotne. Viegli nebija, bet lēnu garu kāpām augšup.

Gaisa tramvaja dēļ augšā dažāds kontingents sākot no pilnīgiem tūristiem līdz no galvas lidz kājām ekipētiem kāpējiem. Šajā virsotnē novērojām arī kāzu fotosesiju, precīzāk laikam būtu teikt, tā bija kāzu tērpu atrādīšana, kuras laikā modeļi noteikti nejutās pārāk labi, jo vējš pūta no visām pusēm un gaisa temperatūra arī nebija tā augstākā. Nesteidzīgi ieturam pusdienas un baudām fantastiskos skatus.

Savu ceļu turpinājām pa Polijas- Slovākijas robežu un nākamis mērķis ir Pieciu Stawow Polskich mājiņa. Izvēlētais maršruts mūs ved pa kalnu kori un skati kā uz vienu tā uz otru pusi ir neaprakstāmi. Par cik šī ir pirmā reize kalnos, tad nepārtraukti skatījāmies uz abām pusēm. Pa ceļam nonācām Beskyd (2012 m) un Švinica (2301 m) virsotnēs.

Ceļā uz Svinica virsotni takā parādījās pirmi ķēžu posmi, kas ierīkoti, lai grūti ejamās un bīstamās vietās būtu, kur pieturēties kā arī atvieglotu iešanu. Satikām arī nelielu latviešu grupiņu, kura gan devās pretējā virzienā. nenoliegsim, satikt kādu `savējo` ir liels prieks. Kā arī, tad, kad ir kāds grūtāks posms, tad vienmēr sev teicām `Ja jau viņi to varēja, tad jau mēs arī varam!` Un ar vārdu `viņi` domājam tos, kas iet takās ar botām, kuri ir vecāki par mums, utt, nu tā teikt, spriedām pēc ārienes.

Atrodoties Švinices virsotnē rodas neliels pārpratums. Domājām, ka mums vajadzīgā taka, iet cauri šai virsotnei, tomēr tur nekur neredzam tālākās norādes. Lietā nāk printētais kartogrāfiskais materiāls un telefona GPS. Saprotam, ka ejot cilvēku rindā, kuri dodas uz šo virsotni, esam palaiduši garām norādi un pagājuši tai garām. Nokāpjot nedaudz zemāk visu atrodam un esam ceļā. Jāsaka, ka šajā brīdī bija maza panika, jo atpakaļ veikt šo pašu maršrutu noteikti negribējām, kāpiens bija grūts, tāpēc centāmies saprast kur tad esam un kā varam tikt tālāk.

Par iepriekš minētajiem ķēžu posmiem jāmin arī tas, ka parādijās pirmās sniega pazīmes, pirmās bailes un izbīlis no augstuma. Šis, mūsuprāt, bija viens no bīstamākajiem un arī tehniski grūtākajiem posmiem, ja ņem vērā, ka plecos mums abiem lielās, ~35-40 l pilnās somas un pieredze kalnos tuvu nullei. Katrs solis uz akmeņu takām tika likts ar ļoti lielu apdomīgu, katrs solis turoties pie ķēdēm ar bijību. Bet abi viens otru atbalstām un tiekam ar visiem grūtajiem takas posmiem galā bez jebkādām aizķeršanām.

Dienas otrajā pusē, kad nu jau pa īsto taku kāpām lejā laikapstākļi nav tik labvēlīgi un sāk apmākties. Atkal Toms bažijas, ka salīsim vēl esot augstu kalnos. Ceļš lejup nav gluži vienkāršāks kā ceļš augšup. Jāuzmanās no slideniem akmeņiem, kad ar inerci liekot soli var nokrist un satraumēties, papildus slodze ceļiem. Dažbrīd liekas, ka iešana uz leju sarežģītās takās aizņem tik par daudz laika kā iešana uz augšu. Saģērbjamies lietusmēteļos, lai būtu gatavi lietum un turpinam iet. Ar domām jau esam nākamajā naktsmītnē.

Nonākot līdz mājiņai, saprotam, ka būs pārpildīts. Tā arī ir, mums nekas neatliek kā šo nakti pavadīt uz zemes ēdamzālē kopā ar vēl vismaz 30 citiem cilvēkiem. Piebildīsim to, ka visur naktsmītnes mūsu braucienanebija rezervētas, jo gala atbildi par braukšanu uz Tatriem dažādu iemeslu dēļ sev devām tikai kādas divas nedēļas pirms. Mēs zinājām, ka ar teltis Nacionālajā parkā ir aizliegtas, tāpēc veicām izpēti par to, kurās mājiņās ir iespējams gulēt uz zemes, ar saviem matracīšiem un guļammaisiem. Mums bija rezervētas pirmās divas naktis, pārējās mēs bijām plānojuši `nobukot` esot uz vietas. Tā nu šī bija pirmā eksperimentu nakts guļot uz ēdamzāles dēļiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, mēs sapratām, ka mums jārīkojas, ja gribam nākamās naktis pavadīt istabiņās. Caur recepcijā dežurējošo sievieti sarunājam, ka viņa piezvanīs citām mājiņām un noskaidros par gultas vietām nākamajām naktīm. Morskie Oko viss pilns un tur nekādu cerību, Roztok mājiņā esot divas vietas 6-vietīgā istabiņā, kuras arī ņemam bez domāšanas uz nākamajām divām dienām.

Pēc turpmākās naktsmītnes rezervēšanas sākas “jautrība”. Ēdamzāle pulcējušies ne tikai ceļotājiem, kuriem nav kur palikt, bet arī daudzi izvēlējušies ēdamzāli par pasēdēšanas vietu pirms došanās gulēt uz savām istabiņām. Mums nekas cits neatliek kā gaidīt kamēr iestāsies lielāks klusums, lai varētu doties pie miera. Jāsaka, ka nekāda gulēšana nesanāca un agri ceļoties turpinājām ceļu tālāk. Šo visu sajūtu par pavadīto nakti ir grūti noraksturot vārdiem. Mājiņā nebija vieta, kurā kāds negulēja pa nakti. Visas ejas pie tualetēm, dušām, istabiņām bija aizņemtas, īsti nesaprotam kā citi tā spēj pavadīt vairākas naktis kalnos. Jo nav melots, ka slodze kalnos ir un ķermenis ir izslāpis pēc miega un atpūtas. Tā noteikti ir mācība mums par nākamajiem braucieniem, jo apzinamies, ka tā ir laimes spēle dabūt kādu numuriņu esot tur uz vietas.

Skrienot notikumiem par priekšu un plānojot nākamās dienas maršrutu, kurā paredzēts kāpiens Rysy virsotnē, cenšamies apjautāties par to , pie mūsu galda sēdošajiem cilvēkiem. Sagaidījām krasu viedokļu atšķirību. Viena sieviete stāstīja, ka uz Tatriem dodoties jau trešo gadu pēc kārtas, bet tā arī Rysy nav izdevies uzkāpt. Bīstami ķēžu posmi, sniegs un nepieciešamas dzelkšņu uzlikas apaviem, lai tur nokļūtu. Savukārt 3 puišu kompānija, kuri izskatījās, ka pārgājienos dodas pietiekoši bieži un arī Rysy virsotni vairākkārt pievarējuši, teica, ka uzkāpt līdz virsotnei attiecīgajā laikā nav nekādu problēmu, ja vien cilvēks ir uzturējis sevi labā fiziskā formā un iešana pārgājienos arī nav pārāk sveša. Tā nu nevarējām saprast vai šī atšķirīgā pieredze mums palīdzēja vai arī taisni otrādāk – traucēja.

3. diena

Pēc slikti gulētas nakts, ātra celšanās, mantu krāmēšana un došanās ceļā bija labākais ko varējām darīt. Plus, mēģinājām ietaupīt laiku, jo vēlamies šodien uzkāpt Rysy. Tāpēc plānā ir doties līkumu un atstāt somas nākamajās nāktsmītnēs, lai abiem nav jānes līdzi lieki smagumi.

Došanās uz Roztok mājiņu sanāca pa ieleju. Iztikām bez kāpumiem, tomēr sapratām, ka reljefs izmainīsies, kad iesim uz Morskie Oko. Netālu no Piecio Stawow Polskcih(mūsu naktsmītnes) atrodas Siklawa ūdenskritums. Pie mums tik augstus neredzēt. Skatījām, bildējām un devāmies tālāk.

Vienā vietā pārāk ilgu laiku neuzkavējāmies, kaut arī skati un ainavas bija iespaidīgas. Bet, ja aplūkošanas un baudīšanas vērta ir viena vieta, tad tāda pati var būt tepat aiz diviem takas līkumiem. Gribējām redzēt un izjust pēc iespējas vairāk. Iešana līdz autoceļam, pa kuru zirgu pajūgā var uzbraukt līdz Morskie Oko, bija diez gan vienmuļa. Neliels līkums līdz Roztok mājiņai, somā sakrāmēts nepieciešamais un bijām ceļā uz Morskie Oko. Pēc ilgāka laika atkal izbaudījām iešanu pa asfaltu. Solis raitāks, bet daudz nogurdinošaks pēdām. Elza šajā brīdī arī bija bez somas uz pleciem, kas nenoliedzami atviegloja iešanu/kāpšanu kalnos.

Ap 14:00 nonākot pie takas sākuma, kas ved uz Rysy, mums bija skaidrs, ka šodien to neizdarīsim. Rysy nekāpsim. Devāmies pusdienās pārpildītajā Morskie Oko mājiņā. Pie reizes izmantojām izdevību un nosūtījām pastkartes uz mājām ar attēlotām kalnu ainavām. Ieskatoties kartē un salīdzinot uz stabiem norādītos laikus, kas nepieciešami, lai nokļūtu līdz kādai no virsotnēm, izvēlējāmies taku uz Szpiglasowy Wierch (2173 m), kas būtu līdz šim otrs augstākais kāpiens. Virsotnes iekarošana nebija mūsu plānos, bet divu domu nebija, ja jau esam kalnos, tad ne jau sedēsim mājiņā, bet iesim iekarot jaunas virsotnes!

Iešanas temps šajā gājienā bija lēnāks nekā iepriekš, jo steigties mums nebija kur. Taka salīdzinoši lēzena un viegla. Ik pa laikam atskatījāmies uz Morskie Oko ezera gaiši zilgano krāsu un turpinājām soļot. Virsotni sasniedzām pēc  ~2,5 stundu ilga kāpiena un mūs atkal “iepriecināja” mākoņi. Divu stundu laikā burtiski neviena liela mākoņa, kas būtu aizsedzis saules starus ilgstoši, bet tiekot augšā vienam no mākoņiem gribējās uzkavēties ko gan nevarētu teikt par mums. Citiem augšā ieplānotās ēdienpauzes, bet mums labāk patika kustēties un devāmies jau lejā.

Nonākuši Roztok mājiņa iekārtojāmies istabiņā un devāmies baudīt nopelnītās vakariņas. Ar istabas biedriem neveicās abas naktis, ko palikām šajā vietā. Mūsu metodi – sakrāmēt somas jau vakarā, nākamās dienas ceļam neizmanto neviens polis. Viņiem labāk patīk ap pieciem, sešiem no rīta visus maisiņus vēlreiz izčaukstināt un modināt vienam otru bļaujot no viena istabas stūra uz otru. Pret poļiem mums nav nekādi iebildumi,bet diemžēl abas ceļotāju grupas parādija ne to labāko iespaidu.

Dienā kopā nosoļoti vairāk kā 25 km un tas paveikts 8,5 stundās.

4.diena

Ceturto dienu, raksturīgī kā gandrīz visas šī ceļojuma dienas, sākām pietiekami agri, lai tiku tur, kur mums jātiek. Jau plānojot šo braucienu, kā galvenai mērķis tika nostādīts uzkāpšana Rysy virsotnē. Pēc iepriekšējās dienas nelabvēlīgajiem laika apstākļiem un vēlās ierašanās, šodien bija tā diena, kad kāptu uz augšu cik varētu kaut vai lietum līstot. Tālu no tā nebija ar. No rīta uzsākot mūsu ceļu, laikapstākļi nebija paši labākie un izmantojām lietus jakas/lietus mēteļus, lai nepaliktu slapji vieglajā lietū.

Šodien tempu nedaudz kāpinājām, jo līdz Morski Oko un Rysy takas sākumpunktam stundas gājiens. No tā līdz Czarny Staw pod Rysami ezeram vēl 37 minūtes. Mēs nebijām vienīgie agrie putni. Nelielas uzkodas un jau sākam tālāko ceļu. Ejot mēģinam saskatīt, kur tā taka īsti ved. Cilvēkus ar krāsainu apģērbu kā mazus punktiņus var ieraudzīt uz klints sienas, kuri mums parāda cik stāva ir taka un cik augstu tā mūs vedīs.

Mums iepriekšējās dienās jau bija iestrādājies savs mehānisms kā mēs ejam – temps vidējs, dažbrīd varbūt pat lēns, bet ar maz atpūtas pauzēm. Atpūtāmies lēni ejot. Iespējams būtu ieekonomējuši laiku, ja ietu ātrākā tempā un ņemtu kārtīgas atpūtas pauzes, bet to nepārbaudījām šajā ceļojumā.

Trāpījāmies gājēju grupā, kur visi aptuveni vienādā tempā devās uz augšu un nebija jāmainās ar tiem, kas dotos uz leju, jo tādu nebija. Pēc aptuveni stundas nonācām vietā, kur lielākā daļa ietur pusdienu pauzi un sagaidījuši skaidrus laikapstākļus ar fotoaparātiem tvēra mirkļus cik vien varēja. Arī mēs piesēdām un iestiprinājāmies. Līdzi bijām paņēmuši aptuveni 4,5l ūdeni uz diviem, kā arī maizītes un enerģijas batoniņus.

Neilgi pēc pusdienu pauzes sākās ķēžu posmi, kurus nekvalificējām kā sareģītus, bet klints sienās iestiprinātās ķēdes lieti noderēja daudzos gadījumos. Gluži vienkāršas sakritības dēļ jau tās tur neierīkotu. Kāpjot augstāk parādījās jau pirmie cilvēki, kuri dodas lejup. Mēs tik nospriedām, ka viņi cēlušies daudz agrāk par mums, lai rīta pusē spētu jau kāpt lejā. Turpmāk līdz virsotnei kāpienā nekas ievērības cienīgs. Daudz lielākas rindas ar cilvēkiem uz leju un bildējam skatus, ja vien varam.

Mums bija nepieciešamas aptuveni 3 stundas, lai uzkāptu Rysy virsotnē. Abiem mums liels gandarījums, ka izdevās mērķi īstenot un prieks, ka arī laikapstākļi bija daudz labāki nekā no rīta. Kā arī bijām pārsteigti par to cik daudz cilvēku bija pašā virsotnē. Par cik šis bija pirmais augstais kāpiens un mums nebija iepriekšēja pieredze, tad alu līdzi nenesām. Tādu praksi gan piekopa ļoti liels skaits citu ceļotāju.

Dodoties lejup saskaramies ar vienu ļoti neērtu lietu, proti, rindām. Esam trāpījuši tādā laika brīdi, kad daudzi mēģina nokļūt virspusē un daudz mazāk cilvēku – uz leju. Nākas gaidīt gan uz tiem, kuri lēni rāpjas uz augšu, gan uz vietējiem poļiem kuri džinsās uz dibeniem šļūc lejā un visu laiku lamājas. Ceļš uz leju lēns un ieturam vēl vienu ēdienreizi tajā pašā vietā, kad kāpām uz augšu. Satiksme uz takas ir daudz lielāka un nospriežam, ka pareizi darījām ejot tik agri. Gan mazāk cilvēku uz takas, gan virsotnē.

No Morskie Oko līdz Roztok mājiņai jau dodamies ļoti lēnā tempā. Asfaltētais ceļš kļuvis pa virsmu par kuru ļoti grūti pārvietoties. Pawilon Gastronomiczny iegādājamies aukstu alu un nosvinam šodienas lielo kāpienu. Vēlāk mājiņā vēlreiz esam pelnījuši aliņu un bagātīgas vakariņas. Jāmin, ka Roztok un arī citos iestādījumos pavāram populāri ir nosaukt pagatavoto ēdienu poļu valodā un tad ej nu uzminu kā izrunā Tevis pasūtīto ēdienu.

Dienā kopā noiets nedaudz virs 20 kilometriem un tas mums prasīja 9 stundas un 18 minūtes.

Un, vēlreiz varam atkārtot, ka gandarījums bija milzīgs par šo dienu! Ar mazu neticību, bet lielu pārleicību mēs kopā iekarojām to Rysy virsotni! Protams, profesionāliem kāpējiem tas tāds nieks vien ir, bet mēs abi jutāmies lepni par sevi!

5. diena

Pēc mantu sakrāmēšanas, istabiņas atslēgu atdošanas esam jau atkal ceļā. Dodamies atpakaļ uz Zakopani. Plašākas teritorijas aplūkošanas nolūkos izvēlamies varbūt nedaudz nomaļāku taku. Diena solās būt karsta un egļu mežs takas sākumā sniedz lielisku vietu, kur paslēpties no saules stariem. Lai arī dodamies ar līkumu garām visām stāvajām nogāzēm, nogurums liek par sevi manīt un iešana ir grūta. Arī taka vienmuļa – koku saknes, vietām dubļi un mitrs, akmeņi. Pretīmnācēji nebija daudz un dažbrīd laiks jau sāka vilkties.

Nonākuši pie Murowieci kalnu mājiņas, saprotam ,ka lielajiem kalniem beigas. Te nu Elza negrib piekrist. Neko nesaka, bet pie sevis visu laiku domā, ka tā nav, jo rīt vēl vesela diena. Murowieci ir viegli sasniedzama no Zakopanes ar kājām un tāpēc te sastopam vairāk tūristu. Kā arī šī vieta ir ļoti pateicīga iespaidīgu kalnu foto veidošanai. Protams, arī mēs pievienojamies tiem, kas bildē un bildē un bildē un bildē.

Ar stundu ilgu gājienu uz leju esam nonākuši gaisa tramvaja sākuma pieturā, kurš uzved tūristus augšā līdz Kasprovy Wierch un līdz ar izgājām arī no Tatru Nacionālā parka. MAzliet jocīgas sajūtas ieejo civilizācijā, jo tas, kas piedzīvots pēdējās dienās noteikti vēl ilgi paliks atmiņām. Līdz hostelim Zakopanē atlikuši daži kilometri, kuri liekas pārāk gari un kad esam gājuši jau veselu mūžību. Katru mājiņu mēģinam klasificēt kā `to redzēto` ar domu, ka aiz nākamā līkuma būs hostelis.. un līdz ko ieraudzījām hosteli bijām ļoti,ļoti laimīgi.

Mazo tradīciju turpinam un vakariņas dodamies paēst kādā no vietējiām ēdināšanas iestādēm.

Dienas kopējais gājiena ilgums  bija 6 stundas un 22 minūtes, kurās pieveikti 21,88 kilometri.

6. diena

Iespējams daudziem pēdējā diena būtu, lai sāktu kārtot somas un jau mentāli gatavotos ceļam mājup. Mēs pēdējo dienu izbaudījām nedaudz citādāk.

Septiņu dienu biļete vēl derīga un aptuveni 8 km attālumā atrodas iespaidīgas alas, par kurām esam dzirdējuši no draugiem. Piecus kilometrus ejot uz DR no Zakopanes, griežamies atpakaļ TNP. Izmetot nelielus lokus un baudot pietiekami vējaino dienu, dodamies uz Dolina Košicieliska pusi. Pa šo labiekārtoto tūristu ceļu tiekam līdz alu sistēmai, kura mums jāapskata. Nebijām iedomājušies, ka alu sistēma līdz kurai nonāksim būs tik iespaidīga. Vismaz mūsu izpratnē iespaidīga, jo gluži vienkārši, nebija ar ko salīdzināt.

Daži ķēžu posmi, metāla trepes līdz alas ieejai un esam iekšā pirmajā no tām – Jaskina Raptawicka. Vērojam, skatamies un kā beigās izrādās alu kopgarums ir visai iespaidīgs – vairāk kā 23 kilometri un dziļums ~800 metri. Vēlāk arī tikām līdz Mylna un  Oblazkowa Jama alām.

Lai arī alu aplūkošana bija visai interesanta, tomēr nokļūšana līdz un no tām bija garlaicīga. Gājām gar šosejas malu. Līdz takai, pa kuru var nokļūt līdz šīm alām ved arī vietējais busiņš, kuru gan īsti nemeklējām un negaidījām. Vēl vienu saulainu dienu pavadījām pastaigājoties.

Pēdējās vakariņas Zakopanē un somu krāmēšana ceļam.

Mājupceļš

Cēlāmies 5:00, lai dotos uz autoostu. Arī atpakaļceļā izvēlējāmies autobusus un biļetes jau sapirktas. Pirmais autobuss Zakopane – Varšava, pienāk laicīgi un vēl nosmejamies, ka nu visur paspēsim laikā… Par cik ceļu uzsākām agri no rīta, Krakovā, Kielcē un Radom pilsētās nokļuvām uz sastrēgumu laikiem. It īpaši Krakovā. Tā bija lieta, kuru mums nevajadzēja, jo Varšavā atkal caur metro jātiek atpakaļ līdz otrai pieturai no kuras attiet PolskiBus uz Viļņu.

Varšavā no autobusā esam ārā kā pirmie, paķeram savas somas un metamies skriešus uz metro staciju. Biļešu automātā kādas 4x mēģinājām nopirkt biļetes un nesapratām vai viņš nestrādā vai arī mēs kaut ko ne tā daram. Izrādījās, ka tiešām nestrādā un laiks iztērēts neatgriezeniski. Nesapratām vai arī no norēķinu kartes summa par šīm četrām izmēģinājuma reizēm būs noņemta vai nebūs. Viena sieviete informē mūs, ka arī kioskā varot nopirkt metro biļetes, ko tad arī izdarām un skriešus uz peronu. Nokļūstot vajadzīgajā metro pieturā atkal metamies skriet ko kājas nes un šoreiz mums izdodas/paveicas, jo autobuss pienāk pieturā vienlaicīgi ar mums.

Turpinājumā garš un nogurdinošs ceļš līdz Viļņai ar pieturu Radom. Pēc Radom palikām 4 cilvēki, kuri devās uz Viļņu. Interesanti uzzināt PolskiBus politiku un iemeslus, kāpēc tiek saglabāts šāds maršruts, ja tajā dodas tikai 4 cilvēki.

Pašā viļņā bijām ļoti vēlā vakarā. Laiku īsinot devāmies uz netālo McDonaldu paēst un cerējām, ka tur varēs uzkavēties līdz mūsu autobusa sagaidīšanai, tomēr tā nenotika. Slēdzās 24:00 un līdz autobusam nezinam ko īsti iesākt. Devāmies uz vecpilsētu – izmetām 3 līkumus un tad jau lēnu garu soļojām atpakaļ uz autoostu. Līdz autobusam bija jāgaida vēl vairāk par stundu un iekārtojāmies ērtāk uz tupat esošā soliņa. Liels bija pārsteigums , ka autobuss atbrauca krietnu laiciņu ātrāk nekā bija paredzēts. Neticīgi vēl 3 reizes pie vadītāja mēģināju noskaidrot vai šis ir transports uz Rīgu, kas attiet 03:00 ? Tā arī bija. Nebija vairs jāsēž uz soliem peronā, bet nodevām somas bagāžā un vēl kādu pusstundu pagulējām jau autobusā, stāvot turpat Viļņas autoostā.

Līdz ar ierašanos Rīgā noslēdzās mūsu atvaļinājums. Pirms tam jau bija lasīts, ka kalnos ir kaut kas maģisks un uz tiem gribas vēl. Arī mūs tie apbūra un noteikti nākotnē brauksim apskatīt arī citus kalnus.

Atziņas sev uz nākamajiem braucieniem:

1. Obligāti kalnu apavi – bieži gadās atsist kājas. parastās botas pēc šādām izklaidēm jāmet ārā un nepasargātu no samirkšanas un traumām.
2. Apģērba izmantošana un optimāls tā daudzums – izvērtēt, kas nepieciešams un kāds būs laiks, lai nesanāk nest nevajadzīgas drēbes, kuras neizmanto.
3. Uzkodas – gan mazās, kuras ātri un ērti apēdamas, gan, iespējams, kaut kas lielāks, kas var aizstāt ēdienreizi
4. Vakariņas un brokastis iesakām ēst kārtīgas no kalnu mājiņu virtuves. Cenas ir draudzīgas un porcijas ir ļoooti labas.
5. Laikapstākļi var mainīties pa minūtēm – piedzīvots uz savas ādas. Laikapstākļu izmaiņu pārbaudīšana pirms attiecīgā gājiena var palīdzēt sagatavoties.
6. Ne vienmēr jātic tam ko stāsta – pierādījās arī mums, ka cilvēki, iespējams, paši nezina ko sagaidīt un atstāsta kaut ko, ko dzirdējuši no citiem.
7. Rūpīgāka un detalizētākas informācijas ievākšana – gan maršruts, gan kartes labāka pārzināšana, ja virzās pa noteiktu maršrutu. + noder arī ja ir kaut kas lasīts par attiecīgo reģionu, apgabalu.
8. Laicīga brauciena plānošana – (ja iespējams). mājiņās vietas ierobežotas (uz dažām pat 6 mēnešus uz priekšu jārezervē). Laicīgi plānojot arī, iespējams, lētākas ceļa izmaksas un naktsmājas, lai ceļojumu laikā nav jāizmanto slavenie ātrie kredīti.
9. Svarīgi ir doties braucienā ar cilvēkiem, kas spēs tevi motivēt, uzklausīt, paskubināt vai vienkārši ar cilvēkiem, kas tevi saprot.

Izmaksas

Saprotams, ka katram ceļojumam ir savas izmaksas, kas 100 % nav izskaidrojamas, jo katru centu un zlotu nav iespējams piefiksēt. Apkopojot pa lielākiem blokiem varam teikt, ka:

~120 Eur transports (Rīga-Viļņa-Varšava-Zakopane-Varšava-Viļņa-Rīga) iekļaujot arī Varšavas metro biļetes;

~17 Eur apdrošināšana (šo iesakām noteikti nokārtot pirms ceļojuma);

~150 Eur naktsmītnes (Hostelis Zakopanē un visas naktis kalnu namiņos. Kalnu namiņu cena ir atkarīga no cilvēku skaita istabiņā);

~170 Eur pārtika (uzkodas veikalā, suvenīri ģimenēm, kārtīgas brokastis un vakariņas kalnu mājiņās, alus pēc garajiem pārgājieniem. Jāsecina, ka cenas ir adekvātas porciju izmēriem un mūsu taktika ēst divas reizes dienā siltu ēdienu likās vispiemērotākā);

~5 Eur 7 dienu biļetes Tatru Nacionālajā parkā (ar studentu atlaidi);

~90 Eur citas izmaksas (Outdoor veikalu valdzinājums Zakopanē ir nenoliedzams!!!).

Kopumā par finansēm varam vēl piemetināt, ka būtiski ir ņemt līdzi skaidro naudu, tikai pāris namiņos ir iespējams samaksāt ar bankas kartēm. Protams, nekad nevar zināt cik kur un kas maksās, tāpēc iesakām samainīt naudiņu ar rezervi, lai nerodas lieki pārpratumi un raizes.