Pārgājiens Augšlīgatne – Cēsis

Brīva nedēļas nogale? Lieki nav jādomā – jādodas pārgājienā. Pēc Tukuma mežu izpētes nolēmām izmēģināt savus spēkus mazliet garākā pārgājiena maršrutā. Agrais rīta vilciens mums jau vairs nav jaunums, sestdienas rītā bijām Rīgas stacijā un devāmies uz Līgatni.

Šoreiz bijām mazliet veikuši izpēti un salikām maršrutu gan no dabas taku plāniem, gan no Cēsu Eco Trail trases. Plāns skaidrs, sākt maršrutu Augšlīgatnē un finišēt – Cēsīs. Rudenī jau bijām mērojuši ceļu no Augšlīganes līdz Līgatnei, tāpēc tas pagāja vienā acu mirklī. Neskatoties uz to, ka apdzīvotā vieta mums bija zināma, apmeklējām citu pilsētas daļu, kurā iepriekš neviens no mums nebija bijis. Bet Līgatne, mūsuprāt, ir pelnījusi garāku aprakstu, ne tikai kā pieminēšanas vērta vieta. Pēc apdzīvotās vietas apskates devāmies iekšā mežā.

Sākotnēji gājām pa meža stigām un nebijām uz izveidotām takām, bet pēc pāris kilometru iešanas pašiem nemanot bijām nonākuši uz skaistas takas. Šajā posmā mežā ļoti bieži bija novērojami meža zvēru sūnu uzrakumi, šādos apmēros uzraksumus neviens no mums vēl nebija manījis iepriekš.

Pirmais meža pastaigas posms mums beidzās Skaļupes ciemā, pie Padomju bunkuriem. Pēc tiem mums kāds mazs ceļa posms bija jānoiet pa zemes ceļu, līdz Amatas tiltam. Bet pirms Amatas tilta mēs izvēlējāmies apskatīt Gaujas atsegumus – Ķūķu klintis. Iespaidīgais devona iežu atsegums ir augstākais visā Latvijā. Šajā vietā arī brokastpusdienojām un baudījām skaistumu!

Pēc atpūtas devāmies uz Amatas tiltu, kur bijām bijusi jau iepriekš, ejot Amatas takas pārgājienā, bet šoreiz ceļš mūs neveda šosejas virzienā, devāmies Gaujas virzienā – iekšā mežā. Sākumā vajadzēja iziet cauri Viesu nama teiritorijai, kura dabrinieki bija ļoti izbrīnīti par teritorijas viesiem. Sapratām, ka tieši gar upi sākotnēji ceļu nevaram mērot, rāpāmies četrāpus pa stāviem krastiem, lai nonāktu uz līdzenākas virsmas. Pēc kāda laika atradām arī mūsu interesējošo taku, pa kuru bija skrējuši Cēsu Eco trail dalībnieki. Taka vietām bija viegli ejama, vietām nācās līst caur maziem kokiem, bet kopumā visa posma veikšana bija baudāma. Vislielākos pārbaudījumus mums sagādāja nelielo upīšu šķērsošana. Vietām gar bebru celtiem aizsprostiem, vietām vienkārši pār kritušiem kokiem, visa ceļa garumā šķērsojām kādas 4 līdz 5 mazās ūdensteces. Siltākā laika periodā, dažas no tām var pat vairs nebūt tik lielas un kārtīgs lēciens būs viss, kas vajadzīgs, lai tiktu pāri. Viena no tādām upēm bija pie Rakšu Zoo, mēs to neizdarījām, bet izmetot nelielu līkumu un par pietiekami draudzīgām cenām, Rakšos varat aplūkot gan kamieļus, gan lamas.

Turpinot iet gar Gaujas krastu, jau pie Cēsīm iziesiet Ozolkalna pakājē. Ozolkalns ir vieta, kur agrāk bijusi Cīrulīšu kamaniņu trase. Trase vairs nav saglabājusies pilnā tās garumā kā tas ir Murjāņos, bet atsevišķas virāžas un taisnes vēl var paspēt ieraudzīt. Noteikti vērts apskatīt!

Dodoties šajā pārgājienā, mums kā parasti nebija 100% skaidrs ne maršruts, ne tas kāds izvērtīsies viss pārgājiens. Lielākoties gājām pa meža stigām un takām, bet neiztikām bez iešanas pa grants ceļiem nelielu attālumu. Kopgarums ir optimāls priekš vienas dienas pārgājiena, ja nav vēlme uzkavēties “tūristiskās” vietās – Līgatnes bunkuros, Rakšu Zoo un Cēsu pilsētas apskates objektos.

Joprojām esam pārliecināti, ka pārgājieni ir lielisks veids kā pavadīt brīvdienas un kā iepazīt mūsu mīļo Latviju!