Līču – Laņģu klintis

Līču – Laņģu klintis ir viens no noslēpumainākajiem Latvijas dabas apskates objektiem. Ainaviski skaisti skati esot kā ziemā tā vasarā. Mēs pie klintīm viesojāmies ziemīgos laikapstākļos, baudījām sniegotu janvāra pastaigu.

Maršruts iesākās Rīgas stacijā, kur ar agro vilcienu devāmies Valmieras virzienā – līdz stacijai “Bāle”.  Ejamais maršruts bija vien krietni aptuvens, jo iepriekš ar lielu izpēti nebijām nodarbojušies. Tā nu izkāpjot Bāles pieturā nedaudz apjukām un ceļa sākumposmu veicām pa meža stigu, kas nav pats ērtākais variants, bet taisnākais gan, lai ātrāk nokļūtu līdz Gaujai. Pēc nelielas iešanas pa dažādiem ceļiem, nonācām līdz mazāk izmantotiem zemes ceļiem un visbeidzot arī līdz meža takām.

Pirmā pieturvieta un vienlaicīgi arī brokastu pauze bija pie Liepas ieža Gaujas krastos. Ceļa norādes gandrīz nekādas, ja vien neskaita vienu mazu koka plāksnīti aptuveni 300m pirms paša smilts atseguma.

Turpinājumā mūsu ceļš veda cauri ļoti gleznainam priežu mežam, kur sniegs deva tādu kā papildus vizuālo efektu un izcēla koku sarkanās nokrāsas stumbrus. Pa takām un nelieliem meža celiņiem turpinājām virzīties Līču – Laņģu klinšu virzienā. Jāpiebilst, ka tik `tīrus` priežu mežus mēs sen nebijām redzējuši.

Nelaidām garām izdevību apskatīt arī Sietiņiezi no upes pretējā krasta. Apsnigusī ainava ļoti skaista, bet emocijas nebija tik lielais, lai no pārsteiguma aizrautos elpa vai nāktos teikt – wow!

Par cik dienas galvenais apskates objekts ir un paliek Līču-Laņģu klintis, tad ilgi neuzkavējāmies. Nelielu ceļa posmu veicām pa attīrītu autoceļu,un vēlāk griezāmies iekšā uz aizsnigušas meža stigas. Šajā brīdī arī nospriedām, ka bahilas būtu lieti noderējušas, bet kopumā šajā pārgājienā tās nebija akūti nepieciešamas. Šķērsojot nelielu gravu, turpinājām ceļu pa nelielu taciņu, kura vairāk atgādināja zvēru taku, bet skati ik pa laikam pavērās lieliski. Jutāmies, ka esam uzkāpuši kādā augstā tornī, jo skati sniedzās pāri koku galotnēm. Pēc nelielas iešanas arī pirmās cilvēku atstātās pēdas sniegā un esam klāt pie ilgi gaidītajām klintīm. Jau pirmie atsegumi ir iespaidīgi un mirkļu tveršana sākas nekavējoties. Lieki teikt, ka sajūsma turpinājās visas klints garumā, kas ir vairāk par 1km. Lielāki, mazāki atsegumi, gravas, alas un strautiņi. Vieta, kuru nemaz tik daudzi cilvēki nezina, bet noteikti vajadzētu apmeklēt.

Atpakaļ ceļā izgājām cauri Liepas ķieģeļu ceplim. Vienkārši devāmies cauri teritorijai un mēģinājām aplūkot kādi tad ir tie ķieģeļu marku nosaukumi.

Kā otrs apskates objekts mums bija ieplānota Lielā ellīte – objekts, kuru ļoti sen klases ekskursijās izdevies jau lūkoties, bet tad noteikti tas nelikās nekas pārāk ievērības cienīgs. Šajā gadījumā tika veikta jau lielāka izpēte un ilgāka aplūkošana. Pēc neilgas uzkavēšanās šajā vietā un visu teiku izlasīšanas pie info dēļa arī noslēdzās dienas pārgājiens.

Mūsu izvēlētajā maršrutā nostaigājām ap 21km un paveicām to 6 stundu laikā. Lieki teikt, ka temps bija ļoti lēns un vairāk tendēts uz dabas objektu aplūkošanu. Šo pašu maršrutu vasaras periodā noteikti var veikt ātrāk, bet ja interesē tikai pašas Līču-Laņģu klintis, tad nav jābīstas no garām distancēm. Oficiālais maršruts esot ap 9 km un tam noteikti nav nepieciešamas 6 stundas.