wilderness

Moments. Memories. Emotions. Adventures.

Kolka Dubulti – 136 km 48 stundās

Kāpēc Kolka – Dubulti?

Iesākumā svarīgi laikam pastāstīt kāds ir iesākums šim piedzīvojumam, jo nemelošu, pirms trīs gadiem es piederēju pie tiem, kas domāja – Par ko gan maksāt?! Neskatoties uz to, ka Baltā Kalna puiši ir izveidojuši lieliskus pasākumus, kuros esmu piedalījusies, bija tāda skepse uz šo pārgājienu. Bet tas viss izmainījās 2015. gada vasarā, kad no Engures līdz Dubultiem biju `tempa` turētāja Anetei, jo vienkārši gribējās forši pavadīt svētdienu. Un tad, kad Anete sasniedza finišu, dziļi sirdī zināju, ka 2016. gadā distancē būs par vienu Elzu vairāk. Pienāca pieteikšanās, Elza sasparojās, uzrunāja vēl pāris trakas meitenes un pakoja somas! Kā mums gāja, vai ir `vērts` maksāt un piedalīties Jūrmalas atpūtnieku vārdiem `Moku pārgājienā` Jūs izlasīsiet tālākajās rindās. Varat gaidīt atklātību, patiesību un emocijas, jo tās šis pasākums dod nenoliedzami!

Pakošanās process

Ja pasākumam bijām pieteikušās ļoti laicīgi, tad mantu pakošana, protams, notika pēdējās naktīs. Jā, nevaram noliegt saraksts bija sagatavots jau iepriekš, aizņēmāmies guļammaisus jau laicīgi un arī folija segas veikalā, piemēram, bija nopirktas, bet somu spiešana ciet notika bez maz pēdējās minūtēs pirms izbraukšanas uz Kolku. Vietas autobusā mums bija garantētas, atlika vien ierasties pie pils un sākt savu ceļojumu. Par mantām, varu ar mums palepoties, jo nenesām neko lieku, viss, kas bija somās tika izmantots un bija lietderīgs. Tā teikt, katrs grams ir no svara, pie tādas metodes arī pieturējāmies. Tas, ko uzreiz varam visas teikt, ka gulēšanais lieliska ir folija sega, Compeed plāksteri izglābj pasauli un sāļās uzkodas arī somā ir jāieliek.

Kolka – Roja

Kolkā bijām ļoti laicīgi, mūsu autobuss mūs atvizināja jau plkst.13.00, ieņēmām galdiņu autostāvvietas teritorijā, atvērām pārtikas maisu, izvilkām fotokameras un sākām būt tipiskas tūristītes. Ap pulksten 14tiem mums pievienojās Kristaps. Ja sākumā bijām plānojušas, ka iesim trijatā, tad beigu beigās gandrīz visu distanci nogājām vienā spēcīgā četrinieka komandā. Un par šo mēs laikam lepojamies visvairāk. Jo pirms starta, Baltā Kalna līderis Mārtiņš, iepazīstināja mūs ar pirmo divu gadu statistiku un lepni paziņoja, ka noiet visu distanci katrs otrais. Mēs paskatījāmies uz savu četrotni, sasmaidījāmies un bijām pārliecināti, ka neievērosim iepriekšējo gadu statistiku. Startā saule mūs lutināja, mūzika bija lieliska, pulsktens 16.12 un mēs sākām iet. Mērķis mums bija nevien Dubulti, bet gan Dubultu finiša sasniegšana pulksten 16.00 svētdienā, precīzi 48 stundas, lai pieveiktu 136 km. Pirmie kilometri aiz lielajām masām, visi bildējas, visi smaidīja un domāja par to, cik tad grūti var būt. Pirmā upīte arī nebija ilgi jāgaida, botas nost un bridām pāri, tā teikt atvēsinošas sajūtas. Arī otrā upīte pārāk ilgi nebija jāgaida, bet varējām nopriecāties, ka tās varēja pārbrist un nebija jāiet lieli līkumi apkārt. Sāka rietēt saule, debesis iekrāsojas sarkanīgā krāsā un sākām saprast, ka drīz jau būtu jātuvojas pirmajai, Rojas nometnei.Nometnē iegājām ap pusnakti, nolikām somas un domājām par tālāko plānu. Bija skaidrs, ka neforsēsim un pa nakti nemēģināsim tikt līdz Mērsragam, bet variants paiet kādus pāris kilometrus uz priekšu bija gan. Bet beigu beigās, savu luksus numuriņu iekārtojām pie Dj telts un zem zvaigznēm. Iedzērām kafiju, paēdām marinētos gurķīšus, uzlādējāmies no lieliskās mūzikas un ieritinājāmies uz gulētiešanu.

Kolkasrags

Roja – Mērsrags

Modinātāji zvanīja plkst.5.00, piecelāmies, baudījām skaisto saullēktu, ar bailēm vilkām botas un sākām savu ceļu uz nākamo nometni. No nometnes devāmies ārā uz ceļu, jo zinājām, ka Rojas mols ir jāapiet. Roja patiesībā ir ļoti skaista, miers un klusums, un burvīgas mājas! Pēc Rojas robežas beigām devāmies iekšā mežā, uz jūras pusi. Pa ceļam ik pa kilometram redzējām cilvēku krāsainās kūniņas, kas ieritinājušies saldā miegā, burvīgs skats patiesībā. Lēnu garu nonācām arī līdz slavenajai Kaltenes pludmalei, cīnījāmies ar lieliem akmeņiem, olīšiem un smirdīgām aļģu `čupām`. Viegli nebija, tekalējām no viena krasta uz otru, bet priecājāmies, ka negājām apkārt pa ceļu. Jo tās pludmales izmaiņas ir tik skaistas un dod to papildus emocionālo enerģiju, kā arī nenoliegsim, uz ceļa tādā karstumā novērojām daudz lielāku svelmi. Ap kādu divdesmito kilometru sākām jau domāt kā Mērsragā iesim uz kafejnīcu, ēdīsim zupu, utt, tā teikt, meklējam mazo motivāciju kā vien varam.  Dienas vidū pēc akmeņainās pludmales sākām jau meklēt arī meža takas un kāpu zonas bez smiltīm, jo nogurums bija manāms. Kā arī nemelošu, Mērsraga nometne bija mūsu pirmā mirāža. Veiksmīga mirāža, bet uz nometni gāju jau tādā `transā`, cerot, ka tur aiz tā līkuma tā būs. Kad ar Sanitu nonācām pirmās līdz akmeņiem, es pilnīgi atceros, kā sasitu plaukstas aiz priekiem ieraugot lielās baltās teltis! Šajā nometnē mēs visi četri uzkodu galdiem uzklupām kā vārnas, pilnīgi nopietni!!! Kristaps mums jautā `Vai tad mēs neiesim uz Mērsragu ēst? ` Mēs atbildējām, ka protams, ka iesim! Un tad bija pretjautājums – `Bet vai tad Jums vēl gribēsies ēst? ` Un mēs teicām, ka pāris banānus jau var, kamēr patiesībā notiesāti bija ne viens vien banāns, desiņas un marmelāde! Tā teikt, neebijām kaloriju skaitītājas šajā pārgājienā. Mērsraga nometnē trūka mūzika, sabēdājamies par to, sakopām savas pēdiņas, kurām jau bija apnicis skarties klāt un devāmies pēc tās zupas.

Mērsrags

Mērsrags – Engure

Ceļš līdz pilsētai bija traks. Asfalts, saule, gāja grūši. Pretī nāca cilvēki, kuri meklēja nometni, jo gājuši nevis gar jūru, bet ceļu. Nodomājām, ka viņu vietā noteikti negribētu būt. Iesoļojām Mērsargā, ieraudzījām pirmo zīmi uz ēstuvi `Vētrasputns` 200 metri, ziniet, tie bija sasodīti gari 200 metri. Iesoļojām kafejnīcā, smejāmies, jo noprotams, ka neizskatījāmies pārāk labi. Pasūtījām ēdienu, kafijas, dzērienus. Par šo kafejnīcas apmeklējumu varētu pastāstīt sīkāk, bet galvenais secinājums, ka ir iespējama arī tāda svaigi spiesta paku sula! Pēc tam, kad izgājām no kafejnīcas mums radās labs termins `iesākšanas/iekustēšanās fāze`, tas ir tad, kad mēģini iekustināt savu ķermeni,lai tas kustās uz priekšu, jo tā vienkārši uzsākt iet raitā solī dažiem no mums jau bija par sarežģītu. Mērsragā pie veikala pagājām garām daudz dalībniekiem un redzējām kā piejūras ciemus šajās dienās pārņemuši gājēji, katrā tukšajā zāles pleķītī, pieturā un uz jebkura soliņa kāds apsēdies, apgūlies un mēģina uzkrāt spēkus. Pēc Mērsraga robežas devāmies iekšā mežā. Tur bija skaista, ērta un patīkama meža taka. Man personīgi tas bija lūzuma punkts, kad miega bads deva savu, sūdzējos, elsu un pūtu. Ēdu pat negribot ēst, tikai, lai būtu kāda darbība. Pēc atpūtām bija ļoti, ļoti jācenšas, lai varētu sevi kustināt uz priekšu. Šajā meža posmā patiesībā bija tā, ka tu kādam paej garām, kad viņš atpūšas, pēc mirkļa, kad tu atpūties, tad tev paiet garām. Spēlējām burtiņ spēles, dziedājām dziesmas, klausījāmies mūziku un mēģinājām motivēt sevi un savu ķermeni nesties uz priekšu. Mērķis bija – Engure, Lindiņas vasarnīca, ar gardām uzkodām un vakariņām, kuras mums pagatavoja sirsnīgā Lindiņas ģimene! Bet, lai šo visu dabūtu, bija vien jāaiziet līdz Engurei. Pēc meža sekoja pludmales smilšainas un ar zālāju noklātas, līdz Bērzciemā iznācām uz šosejas, jo neatradām taku gar jūru. Plānā bija iet līdz Abragciemam, tad ieiet mežā un iet pa skaisto taku, bet… viss notika mazliet citādāk. Mūsu kompānijai šis bija lūzumpunkta posms. Bērzciems – Engure tika veikts ilgā,ilgā laikā ar lielām mokām. Es meitenēm biju teikusi, ka viegli nebūs, bet šajā brīdī meitenes teica, ka nekad nebija domājušas, ka būs tik grūti iet. Ka var pienākt brīdis, ka Tu vairs nevari izdarīt vienkāršāko savas dzīves lietu – iešana. Sanitai tulznas, Lindiņai sāpošas ceļu saites, man kādā brīdī ieduras ikra muskulis, bet Kristaps nesūdzas. Šis posms bija caur smiekliem un asarām, es centos uzmundrināt kā varēju, meitenes cīnījās sakostiem zobiem un 22.20 mēs iesoļojām Engures mājās! Tā sajūta visiem bija, nu nekaunos teikt- svētlaime! Lindas vecāki par mums tā parūpējās! Vakariņas, dzērieni, mantu krāmēšana un miegs. Neko jau vairāk nespējām. Pirms gulētiešanas katrs ar raizēm paskatījās uz savām kājām un nodomāja kā nu būs no rīta, vai visi varēsim pieveikt atlikušos kilometrus.

Liktenīgais mežs

Engure – Zīvārtiņš

Pulksten 5.00 skan modinātājs, ar bailēm kāpjam ārā no gultām un saprotam, ka mēs to varam! Ka šodien, 16.00 mēs finišēsim Dubultos, visi četri, laužot statistiku par katru otro finišētāju. Izdzeram rīta kafiju, uzliekam mūziku un nospraužam mērķi – Zīvārtiņš, ātrā tempā! Un tā arī bija. Maza cīņa ar pludmali, maza cīņa ar smiltīm, liela cīņa ar sevi, bet sasniedzam Zīvārtiņu tempā, kādu pat sestdien ceļā uz Enguri nevarējām iedomāties. Zīvartiņā uzkodām gardumus, iedzērām colu un cidoniju dzērienu un zinājām, ka jāiet tālāk.

Zīvārtiņš

Zīvārtiņš – Dubulti

Viss, atkāpties vairāk nevaram, 36 km. Pēc sestdienas cīņas nekāda atkāpšanās,jo esam tikuši tik tālu! Ejam un ejam, mēģinājām spēlēt burtiņu spēli, bet arī tai nebija spēka. Ejam, ejam, ieraudzījām upīti, atkal vilkām nost apavus un čāpojām pāri upītei. Šoreiz gan nebijām tik optimisma pilni kā iepriekšējās reizes, bet kas jādara jādara, to finišu jau sansiegt gribējās. Pēc upītes satikām Aneti, kas atbraukusi no Rīgas un iejutās manā pagājušā gada ādā. Uzēdām super gardās zemenes un soļojam tālāk. Gausā jūdze, kā jau gausā jūdze, jācinās ar slīpumu, irdenām smiltīm un saules stariem. Plānojām iespēju ietaupīt pārsimts metrus uz Ragaciema apiešanu pa ceļu un tad Kristaps nolēma, ka vēlas iet pa pludmali basām kājām. Atvadījāmies un teicām uz tikšanos Dubultos. Uzkāpām pa trepēm uz kāpu zonu un īsu brīdi pagājām pa mežu. Tajā brīdī sasmējāmies par to, ka mums pašām šķiet, ka ejam mega giga lielā ātrumā, bet paskatoties uz Aneti, saprotam, ka patiesībā ejam kā mazi gliemezīši. Šosejas posms bija mokošs trakās svelmes dēļ, un ilgi nebija jādomā par to, ka pēc Ragaciema iesim iekšā pie jūras. Esot uz šosejas satikām Mārtiņu, kurš minās no Rīgas uz Enguri, mazi uzmudrinājuma vārdi no viņa un vēl papildus motivācija iegūta. Esot vēl Ragaciemā gājām uz jūras pusi un nonākot krastmalā uzelpojām par patīkamo vēja brīzi, jā, protams, smiltis ir visur, bet šajā brīdī tas jau vairs nebija svarīgi. Priekšā upīte – sākām jau vilkt nost apavus, kad pamanījām, ka uz ceļa pusi redzams tiltiņš, atļāvāmies paiet pārsimts metrus uz ceļa pusi un apgājām upīti pa HES`u, jo šajā brīdī nodomājām, ka apavu vilkšana prasīs lielākus spēkus. Pludmales mainījās, cilvēki kļuva vairāk, spēki izsīka. Bet mēs tik gājām un gājām. Nezinu cik, bet pārlecām ar pēdējiem spēkiem vairākām mazupītēm, skaitījām stundas un kilometrus. Līdz iegājām Jūrmalā. Mēģinājām saprast, kur tad ir tie Dubulti. Ideja bija. Nospraudām sev mērķi ar domu, ka labāk tālāk nekā tuvāk. Aiz mums braši soļoja divi vīrieši, pajautājām, cik tad tālu viņuprāt ir finišs un tad, kad izdzirdējām 6,8 km,  un kad puiši sāka skriet, mēs visas atguvām trešo elpu! Tā sajūta, kad Tu biji domājis, ka ir vēl padmsit, bet kad ir tik maz. Tie puiši mūs pacēla septītajā debesīs, sākām skriet, jo skriet bija ērtāk kā iet. Skrējām, gājām, skrējām, gājām. Redzējām `skatītāju` acu skatienus un dzirdējām tekstus par Mokošo gājienu. Kad vēl viens pāris mums noskrēja garām un teica, meitenes, redz kur nomente, mēs uzņēmām finiša spurtu. Smejoties par to, ka iepriekšējā vakarā mēs nespējām paiet, mēs ieskrējām finišā, ap pulksten 15.45, mērķis bija sasniegts!

Finišs

Pēc finiša

Melnā aproce rokā, pēdējais leciens ar meitenēm, lai būtu skaista bilde, pēdējie 400 metri līdz mašīnai, kurā Mārtiņš parūpējies par īstu svaigi spiestu sulu meitenēm. Emocijas, sāpes, nogurums, smiekli, asaras. Es lepojos ar ikvienu, kurš finišēja, es lepojos ar ikvienu, kurš atļāvās pateikt, ka viņš vairāk nevar. Un vēl vairāk es lepojos ar savām meitenēm! Mēs to izdarījām!

Vai es esmu laimīga, ka to izdarīju- Jā! Vai es esmu laimīga, ka darīju to kopā ar saviem draugiem- Jā! Vai ir tā vērts? Jā! Vai tas ir mokoši? Jā! Vai sāp? Un kā vēl! Vai es iesaku šo pārgājienu citiem? Ja Jums gribas izkāpt no komforta zonas, tikai uz priekšu! Vai Latvija ir skaista? Jā!

Pastāsti arī citiem:

1 Comment

  1. I must thank you for the efforts you’ve put in writing this site.
    I am hoping to check out the same high-grade
    content from you in the future as well. In fact, your
    creative writing abilities has encouraged me to get my own, personal website
    now 😉

Leave a Reply

Your email address will not be published.

*

© 2019 wilderness

Theme by Anders NorenUp ↑